Stāstniecība, dizaina domāšana, emocionālā inteliģence, dinamiskā zvanu izsekošana — dažreiz šķiet, ka visus šos vārdus izmanto, lai lielītos un plātītos. Paskatīsimies, vai tā tas tiešām ir, kas ir vainīgs, ko darīt un vai vistu drīkst ēst ar rokām.
Es stāvu ziedu veikalā un mazliet dusmojos. Mani kolēģi iedeva man kabatās esošās nedaudzās eiro monētas, un nosūtīja pirkt pušķi nodaļas priekšniecei — "nu tu taču saproti, ir nepieciešams kaut kas tāds.. nebanāls un iespaidīgs". Bet budžets. Bet iespaidīgs.
Skatos apkārt, meklējot iespējas, lielākoties pušķi atgādina par visa esošā pārejošumu, bet pie citiem variantiem ir jāpieliek domu spēks. Lai nebūtu banāli. Bet iespaidīgi. Pēc kāda laika es nolēmu padoties un vēršos pēc palīdzības pie dāmai aiz letes. Sākas standarta jautājumi — kam, cik gadu, kāds iemesls. Kopā mēs sākam veidot pušķi no nesakarīgiem augiem, un pamazām sāk veidoties STĀSTS.
Stāsts nav par to, kā es stāvu ziedu veikalā un mazliet dusmojos, bet par to, kāpēc tieši šis pušķis ir ideāls pušķis manai (bijušajai) priekšniecei. Ziedu nosaukumus es saprotu tik pat daudz, kā cūka par apelsīniem, tāpēc nākas operēt ar tādiem nopietniem terminiem, kā, "lūk šo dzelteno". Izvēlētais dzeltenais — ļoti maigs, rozes piešķir spilgtumu, bet nesaprotami zari ar sarkanām ogām kļūst par pušķa stieni un piedod stabilitāti. Šajā brīdī es sapratu, ka zvaigznes nostājās pareizajā vietā, jo pušķa saņēmēja var būt ļoti spilgta un arī maiga, bet tajā pašā laikā nezaudējot iekšējo balstu, dažreiz izpaužot dzelzs raksturu.